Pārdomājot dzirdēto, no personīgās pieredzes varu teikt, ka, pat ja terapija ilgst vairākus gadus, tas, kas ĪSTI tur notika un tā jēga kļūst skaidra tikai pēc terapijas beigām. Pārfrāzējot Serenu Kirkegoru "psychotherapy can only be understood backwards; but it must be lived forwards" ;-)
Liels paldies par šo iniciatīvu kā tādu un arī tēmu! Ļoti patika :)
Daži komentāri.
Tas gan jau tika minēts, ka dažreiz vajag gadus, lai notiktu izmaiņas, bet vēlos pakomentēt šo kontekstā, ka "jebkurš terapijas virziens strādā un ka galvenās ir attiecības". Man šķiet, ka šādos gadījumos, piemēram, īstermiņa terapija (daži mēneši) nestrādās gluži vienkārši tāpēc, ka ir pārāk īsa, personības izmaiņām nepaspējot notikt, pat ja terapeitiskā alianse ir lieliska. Tādēļ, manuprāt, arī terapijas virziena, ne tikai terapeita, izvēle ir tikpat svarīga un atkarīga no konkrētās situācijas un klienta problēmām. Un tas situāciju apgrūtina, jo neprofesionālim grūti orientēties dažādajos psihoterapijas virzienos.
No personīgās pieredzes varu piebilst, ka:
a) bezmaksas psihoterapija (apdrošinātāju segta) patiešām strādā;
b) psihoterapija online ir...kaut kas briesmīgs.
Tas mani vedina domāt, ka klienti ir tik ļoti dažādi - kas der vienam, neder otram.
Cilvēki ir dažādi un psihoterapijā katram ir citas vajadzības. Tāpēc ir labi un pareizi, ka ir tik dažādi psihoterapijas virzieni un, protams, tik dažādi psihoterapeiti.
Īstermiņa psihoterapija nav domāta personības izmaiņām, bet var būt efektīva atsevišķu problēmu risināšanā, ja to izdodas nodalīt. Ne vienmēr tas izdodas, jo reizēm simptoms ir tikai kā aisberga virsotne.
Klausoties šo vēstuli nonācu pie jautājuma par to, neskatoties uz ciešanu apmēru/apjomu,kāds ir optimālais vecums, kad vēlams uzsākt terapiju? Vai ir tā, kad dēļ klienta brieduma vai nebrieduma, terapija var šķist un pat būt, kādu laiku, neefektīva?
Interesants jautājums! Zinu ļoti veiksmīgus piemērus ilgstošai terapijai arī ar 4-gadniekiem :-). Ja neskaitam cilvēkus, kuriem vispār varētu būt problemātiska psihoterapijas efektīva izmantošana (nav, tā saucamās, psiholoģiskās domāšanas, motivācijas, intereses utml.), vecumam nav izšķirošas nozīmes. Vienīgi tematika būs, visticamāk, atšķirīga + jaunu cilvēku psihe ir elastīgāka, bet cilvēkiem otrā dzīves pusē uzkrātā pieredze ir reizēm milzīgs bonus, un psihoterapija noris ļoti efektīvi.
Nav vienkāršs jautājums... Reizēm var, reizēm diemžēl - nē. Kopumā dzīves laikā tai vajadzētu attīstīties. Varbūt tādi jēdzieni kā refleksija un mentalizācija var palīdzēt arī par šo - tā saucamo, psiholoģisko domāšanu padomāt plašāk...
Pārdomājot dzirdēto, no personīgās pieredzes varu teikt, ka, pat ja terapija ilgst vairākus gadus, tas, kas ĪSTI tur notika un tā jēga kļūst skaidra tikai pēc terapijas beigām. Pārfrāzējot Serenu Kirkegoru "psychotherapy can only be understood backwards; but it must be lived forwards" ;-)
Ar nepacietību gaidu nākamo audiovēstuli,
Anete
Piekrītu, Anete! Īpaši tas attiecas uz ilglaicīgu psihoteapiju... tāpat kā uz dzīvi kopumā :-).
Liels paldies par šo iniciatīvu kā tādu un arī tēmu! Ļoti patika :)
Daži komentāri.
Tas gan jau tika minēts, ka dažreiz vajag gadus, lai notiktu izmaiņas, bet vēlos pakomentēt šo kontekstā, ka "jebkurš terapijas virziens strādā un ka galvenās ir attiecības". Man šķiet, ka šādos gadījumos, piemēram, īstermiņa terapija (daži mēneši) nestrādās gluži vienkārši tāpēc, ka ir pārāk īsa, personības izmaiņām nepaspējot notikt, pat ja terapeitiskā alianse ir lieliska. Tādēļ, manuprāt, arī terapijas virziena, ne tikai terapeita, izvēle ir tikpat svarīga un atkarīga no konkrētās situācijas un klienta problēmām. Un tas situāciju apgrūtina, jo neprofesionālim grūti orientēties dažādajos psihoterapijas virzienos.
No personīgās pieredzes varu piebilst, ka:
a) bezmaksas psihoterapija (apdrošinātāju segta) patiešām strādā;
b) psihoterapija online ir...kaut kas briesmīgs.
Tas mani vedina domāt, ka klienti ir tik ļoti dažādi - kas der vienam, neder otram.
Lieliska intro mūzika!
Liena, pilnīgi piekrītu.
Cilvēki ir dažādi un psihoterapijā katram ir citas vajadzības. Tāpēc ir labi un pareizi, ka ir tik dažādi psihoterapijas virzieni un, protams, tik dažādi psihoterapeiti.
Īstermiņa psihoterapija nav domāta personības izmaiņām, bet var būt efektīva atsevišķu problēmu risināšanā, ja to izdodas nodalīt. Ne vienmēr tas izdodas, jo reizēm simptoms ir tikai kā aisberga virsotne.
Labvakar!
Klausoties šo vēstuli nonācu pie jautājuma par to, neskatoties uz ciešanu apmēru/apjomu,kāds ir optimālais vecums, kad vēlams uzsākt terapiju? Vai ir tā, kad dēļ klienta brieduma vai nebrieduma, terapija var šķist un pat būt, kādu laiku, neefektīva?
Interesants jautājums! Zinu ļoti veiksmīgus piemērus ilgstošai terapijai arī ar 4-gadniekiem :-). Ja neskaitam cilvēkus, kuriem vispār varētu būt problemātiska psihoterapijas efektīva izmantošana (nav, tā saucamās, psiholoģiskās domāšanas, motivācijas, intereses utml.), vecumam nav izšķirošas nozīmes. Vienīgi tematika būs, visticamāk, atšķirīga + jaunu cilvēku psihe ir elastīgāka, bet cilvēkiem otrā dzīves pusē uzkrātā pieredze ir reizēm milzīgs bonus, un psihoterapija noris ļoti efektīvi.
Vai "tā saucamo, psiholoģisko domāšanu" var iemācīties?
Nav vienkāršs jautājums... Reizēm var, reizēm diemžēl - nē. Kopumā dzīves laikā tai vajadzētu attīstīties. Varbūt tādi jēdzieni kā refleksija un mentalizācija var palīdzēt arī par šo - tā saucamo, psiholoģisko domāšanu padomāt plašāk...