Dārgie draugi! Šodien runājam par ļoti svarīgām attiecībām, kurās apgūstam attiecību modeļus, kurus pēcāk izmantojam ar draugiem, kolēģiem un citās horizontālās attiecībās Tieši ar šiem cilvēkiem daudzi no mums pirmo reizi piedzīvo sadarbību, tuvību, lojalitāti un arī konfliktus, sāncensību un naidu, kā arī faktu, ka šie pretrunīgie aspekti var sadzīvot vienā cilvēkā - mūsu brālī vai māsā
Mums ar brāli bija izdomāts "ārējais ienaidnieks", jo gribējām spēlēties uz vienu roku. Bijām pat devuši viņam vārdu Arnis. Ko tik nabaga Arnis dabūja izciest :-)))) vēl tagad atceros epizodi, kurā ar bračku sēžam kaut kādā šķūnītī, ēdam cūkupupas... izdomātais Arnis ir piesiets, lai nevar aizmukt un mēs šo apmētājam ar pupu miziņām... ;-)
Paldies par stastījumu. Patika atziņa par to, ka otrajam bērnam ir jāizvēlas tas, ko pirmais vēl nav aizņēmis - lai būtu pamanāms, atšķirīgs. Un šis, šķiet atbild uz manu neizpratni par to, kāpēc ar māsu esam tik atšķirīgas un dažkārt liekas, ka kaut kam nepiekrītu tikai tāpēc vien, ka viņa kaut kam piekrīt. Pilnīgs, "čau!" :) Vēl ir interesanti, ka vislabāk jūtamies (un nestrīdamies), ja klāt ir vēl kāda, trešā draudzene. Esmu domājusi, varbūt tāpēc, ka mums bija trešā (vecākā) māsiņa, kura neizdzīvoja. Bet varbūt neviļus atkārtojam bērnības vasaru modeli, kad dzīvojām pie vecmammas un divām viņas māsām vasarnīcā - kur trīs dāmas baudīja vecumdienas.
Ļoti lika aizdomāties par saviem bērniem, cik daudzas lietas notiek automātiski un kā negribot bieži sanāk pastiprināt to lomu, ko kats bērns ģimenē ir ieņēmis.
Paldies. Noklausījos ar lielu interesi. Man pašai ir 3 dēli un ik pa laikam rodas jautājumi. Man gribētos zināt, kā ir ar 3. bērnu “ sindromu”. Daļēji jūs tam pieskārāties. Un tomēr…varbūt, var nedaudz vairāk par to. Mans 3.ir pilnīgi cits un mums ar vīru neizprotams pusaudzis. Prātā nāk pasakas par 3.slikno dēku utt. :)) Pasakās viss beidzas labi, bet dzīvē? Un vēl- par dvīņiem…. Man ir 2 vienolas dvīņu mazmeitas ar absolūti atšķirīgiem raksturiem. Varbūt, arī par to varam parunāt?
Esmu ļoti pateicīga par šo epizodi un arī to, ka saturs ir tā sakārtots, ka varēju šo atrast. Man ir 2 māsas un brālis, viņi visi man ir ļoti svarīgi joprojām. Nesen terapijā atklāju, ka risinot “iesprūdumu situācijā” 5 gadu vecumā - man vienkārši būtu vajadzējis, lai māsa ir blakus un patura rociņu. Diez vai vēl pirms 3 gadiem es šo varētu atdzīt.
Mans dēls bieži atnāk un saka- mam, paturi rociņu. Pietiek burtiski ar minūti. Šķiet, ka savās atmiņās mani mīļie siblingi ir pat ar superspējam, jo kopā bija jāizdzīvo mūsu ienaidnieku aplenkumā 😀 Labi, ka tas viss ir beidzies un, paldies par stāstiem un sarunu, kas ļauj saprast, ko tieši vairs nerisinu tagadējā dzīvē.
Izcili! ❤️
Mums ar brāli bija izdomāts "ārējais ienaidnieks", jo gribējām spēlēties uz vienu roku. Bijām pat devuši viņam vārdu Arnis. Ko tik nabaga Arnis dabūja izciest :-)))) vēl tagad atceros epizodi, kurā ar bračku sēžam kaut kādā šķūnītī, ēdam cūkupupas... izdomātais Arnis ir piesiets, lai nevar aizmukt un mēs šo apmētājam ar pupu miziņām... ;-)
Jauki bija dzirdēt par Mahabharatu! Nebiju nekad aizdomājusies par kultūras atšķīrībām starp to un Bībeli :)
Paldies par stastījumu. Patika atziņa par to, ka otrajam bērnam ir jāizvēlas tas, ko pirmais vēl nav aizņēmis - lai būtu pamanāms, atšķirīgs. Un šis, šķiet atbild uz manu neizpratni par to, kāpēc ar māsu esam tik atšķirīgas un dažkārt liekas, ka kaut kam nepiekrītu tikai tāpēc vien, ka viņa kaut kam piekrīt. Pilnīgs, "čau!" :) Vēl ir interesanti, ka vislabāk jūtamies (un nestrīdamies), ja klāt ir vēl kāda, trešā draudzene. Esmu domājusi, varbūt tāpēc, ka mums bija trešā (vecākā) māsiņa, kura neizdzīvoja. Bet varbūt neviļus atkārtojam bērnības vasaru modeli, kad dzīvojām pie vecmammas un divām viņas māsām vasarnīcā - kur trīs dāmas baudīja vecumdienas.
Ļoti lika aizdomāties par saviem bērniem, cik daudzas lietas notiek automātiski un kā negribot bieži sanāk pastiprināt to lomu, ko kats bērns ģimenē ir ieņēmis.
Paldies. Noklausījos ar lielu interesi. Man pašai ir 3 dēli un ik pa laikam rodas jautājumi. Man gribētos zināt, kā ir ar 3. bērnu “ sindromu”. Daļēji jūs tam pieskārāties. Un tomēr…varbūt, var nedaudz vairāk par to. Mans 3.ir pilnīgi cits un mums ar vīru neizprotams pusaudzis. Prātā nāk pasakas par 3.slikno dēku utt. :)) Pasakās viss beidzas labi, bet dzīvē? Un vēl- par dvīņiem…. Man ir 2 vienolas dvīņu mazmeitas ar absolūti atšķirīgiem raksturiem. Varbūt, arī par to varam parunāt?
Esmu ļoti pateicīga par šo epizodi un arī to, ka saturs ir tā sakārtots, ka varēju šo atrast. Man ir 2 māsas un brālis, viņi visi man ir ļoti svarīgi joprojām. Nesen terapijā atklāju, ka risinot “iesprūdumu situācijā” 5 gadu vecumā - man vienkārši būtu vajadzējis, lai māsa ir blakus un patura rociņu. Diez vai vēl pirms 3 gadiem es šo varētu atdzīt.
Mans dēls bieži atnāk un saka- mam, paturi rociņu. Pietiek burtiski ar minūti. Šķiet, ka savās atmiņās mani mīļie siblingi ir pat ar superspējam, jo kopā bija jāizdzīvo mūsu ienaidnieku aplenkumā 😀 Labi, ka tas viss ir beidzies un, paldies par stāstiem un sarunu, kas ļauj saprast, ko tieši vairs nerisinu tagadējā dzīvē.