Kopš biju ",inficējusis" ar Larssa fon Trīra daiļradi, kādus pāris gadus nespēju skatīties dāņu kino, kurš tik bieži skar/ataino ēnas puses (un ne tikai) - pretēji pašu dāņu kultivētai labizjūtīgajai dzīves prasmei, ko apzīmē ar "hygge".
Filma liek daudz just un paralēli arī daudz domāt. Nespēju to noskatīties vienā piegājienā.
Un visvairāk uzrunājošais tēls tajā man ir ābele, kuru uztvēru kā dvēseles simbolu un pavisam biju aizmirsusi par abā un ļaunā atzīšanas koku, līdz ar to arī priecājos, ka filmu skatījos vispirms un epizodi klausījos pēcāk, jo ābeles skaidrojums man būtu traucējis piedzīvot pašai savu izpratni.
Epizodē skaidrotais ļoti palīdz, bet neaizēno.
Man vēl ir "japadzīvojas" ar tēliem/simboliem, pašas izjūtām, pretrunām, iekšējām pārliecībām un jau iepriekš piedzīvoto labā un ļaunā neviennozīmīgumu, ko šis režisora un Co veikums ir sakustinājis no jauna manī.
Paldies par kārtējiem dīvaiņiem iekš kino.
Kopš biju ",inficējusis" ar Larssa fon Trīra daiļradi, kādus pāris gadus nespēju skatīties dāņu kino, kurš tik bieži skar/ataino ēnas puses (un ne tikai) - pretēji pašu dāņu kultivētai labizjūtīgajai dzīves prasmei, ko apzīmē ar "hygge".
Filma liek daudz just un paralēli arī daudz domāt. Nespēju to noskatīties vienā piegājienā.
Un visvairāk uzrunājošais tēls tajā man ir ābele, kuru uztvēru kā dvēseles simbolu un pavisam biju aizmirsusi par abā un ļaunā atzīšanas koku, līdz ar to arī priecājos, ka filmu skatījos vispirms un epizodi klausījos pēcāk, jo ābeles skaidrojums man būtu traucējis piedzīvot pašai savu izpratni.
Epizodē skaidrotais ļoti palīdz, bet neaizēno.
Man vēl ir "japadzīvojas" ar tēliem/simboliem, pašas izjūtām, pretrunām, iekšējām pārliecībām un jau iepriekš piedzīvoto labā un ļaunā neviennozīmīgumu, ko šis režisora un Co veikums ir sakustinājis no jauna manī.
Dīvaiņi kino kategorijā noteikti ietilpst 2012.g. filma "Silver Linings Playbook", kuru varētu arī izpreparēt kādā no diagnostikas audiovēstulēm..