Dārgie draugi, Šodien esam pirmssvētku noskaņojumā un pievēršamies dāvanu un dāvināšanas fenomenam: Kāpēc mēs dāvinām? Kā mēs saņemam dāvanas? Ko darīt ar negribētām dāvanām? Šajā epizodē pieminām sekojošus resursus: Gliemežvāku rotu dāvināšana, uz kurām atsaucamies, ir
Noklausījos epizodi un, pārslēdzoties uz LR1 klausīšanos, pirmais, ko dzirdēju - reklāma, ka Renē Fleminga nākamvasar koncertēs Latvijā https://riga-jurmala.com/lv/makslinieki/rene-fleminga-2021/. Nu, vai nav jauka dāvana "Runāt ar Gintu" domubiedriem:)?
Par dāvanu tēmu - sasmaidījos par sevi, jo esmu dāvanu "grinčš"; mulstu, ja jādomā gan par to, ka man ko dāvina, gan kad "jāsameklē" dāvana kādam. Brīvi un bez trauksmes par dāvanām spēju domāt tikai vistuvāko cilvēku lokā. Šo manu dāvanu apmulsumu zina visi mani tuvie. Klausoties epizodi, man atnāca spilgtas atmiņas. Es izaugu labā, pilnā un ļoti lielā ģimenē, tālu no pilsētām un gabaliņu no ciemata centra. Līdz ar to dzīvojos bez-dāvanu vidē. Tomēr tajā bija 3 klasiskas un man ļoti svarīgas dāvanas. (1) Tētis katrai meitai dzimšanas dienā dāvināja vienu puķi (ņemot vērā, ka tajā laikā miestā bija viena vienkārša dārzniecība un nekādas puķu bodes). (2) mūsu auklīte mazā plastmasas maisiņa tūtītē katram bērnam svētku dienā dāvināja drusciņu končiņas. (3) opaps katram mazbērnam 10 gadu dzimšanas dienā dāvināja 10 rubļus pirmā rokas pulksteņa iegādei ar noteikumu, ka līdz 10 gadiem bija jāiemācās pazīt pulksteni. (Ui, kas par motivāciju!) Un te nu es, pieaugusi, esmu. Ik pa laikam meklējot atkal un atkal savu attieksmi pret dāvanu saņemšanu un dāvināšanu. Nez' kāpēc šogad man ir "labais gads", kad esmu ļoti draudzīgās attiecībās ar dāvanām. Mazliet šķiet, ka "covids" ar ierobežojumiem un maziem iepriecinājumiem sev un citiem man palīdz :).
Paldies par šo svarīgo tēmu! Ar cik lielu prieku bērnībā gaidīju dāvanas, ar tik pat lielām bažām šobrīd gaidu zsv apdāvināšanu. Citreiz grūti saprast, kā vispār šie svētki nonāca līdz tam. Īpaši biedē saldumu kalni, kas pēc tam paliek. Smalkjūtība un taktiskums dāvināšanā ir liela un sarežģīta māksla.
Noklausījos epizodi un, pārslēdzoties uz LR1 klausīšanos, pirmais, ko dzirdēju - reklāma, ka Renē Fleminga nākamvasar koncertēs Latvijā https://riga-jurmala.com/lv/makslinieki/rene-fleminga-2021/. Nu, vai nav jauka dāvana "Runāt ar Gintu" domubiedriem:)?
Par dāvanu tēmu - sasmaidījos par sevi, jo esmu dāvanu "grinčš"; mulstu, ja jādomā gan par to, ka man ko dāvina, gan kad "jāsameklē" dāvana kādam. Brīvi un bez trauksmes par dāvanām spēju domāt tikai vistuvāko cilvēku lokā. Šo manu dāvanu apmulsumu zina visi mani tuvie. Klausoties epizodi, man atnāca spilgtas atmiņas. Es izaugu labā, pilnā un ļoti lielā ģimenē, tālu no pilsētām un gabaliņu no ciemata centra. Līdz ar to dzīvojos bez-dāvanu vidē. Tomēr tajā bija 3 klasiskas un man ļoti svarīgas dāvanas. (1) Tētis katrai meitai dzimšanas dienā dāvināja vienu puķi (ņemot vērā, ka tajā laikā miestā bija viena vienkārša dārzniecība un nekādas puķu bodes). (2) mūsu auklīte mazā plastmasas maisiņa tūtītē katram bērnam svētku dienā dāvināja drusciņu končiņas. (3) opaps katram mazbērnam 10 gadu dzimšanas dienā dāvināja 10 rubļus pirmā rokas pulksteņa iegādei ar noteikumu, ka līdz 10 gadiem bija jāiemācās pazīt pulksteni. (Ui, kas par motivāciju!) Un te nu es, pieaugusi, esmu. Ik pa laikam meklējot atkal un atkal savu attieksmi pret dāvanu saņemšanu un dāvināšanu. Nez' kāpēc šogad man ir "labais gads", kad esmu ļoti draudzīgās attiecībās ar dāvanām. Mazliet šķiet, ka "covids" ar ierobežojumiem un maziem iepriecinājumiem sev un citiem man palīdz :).
Paldies par šo svarīgo tēmu! Ar cik lielu prieku bērnībā gaidīju dāvanas, ar tik pat lielām bažām šobrīd gaidu zsv apdāvināšanu. Citreiz grūti saprast, kā vispār šie svētki nonāca līdz tam. Īpaši biedē saldumu kalni, kas pēc tam paliek. Smalkjūtība un taktiskums dāvināšanā ir liela un sarežģīta māksla.