Dārgie draugi! Sveicināti aprīļa ieteikumos, kuri šoreiz gan ir vienskaitlī, jo visu epizodi veltām vienai filmai: The Dressmaker (2015, Jocelyn Moorhouse). Epizodes pirmajā daļā ienesam filmas sižetu kā simbolisko materiālu un otrajā daļā ar tā palīdzību runājam par dzimtas mantojuma nozīmīgumu, noslēpumiem, dzīves kontraktiem un aizmirstām traumām. Pilnīgi nejauši turpinām arī runāt par pamatstihijām, šoreiz - par uguni!
Sveikas Luīze un Ginta un visas klausītājus un klausītāji.
Šis stāsts/pasaka/filma uzrunāja līdz sirds dziļumiem, jo man ir līdzīgs taču ne tik krāšņs, bet tāpēc ne mazāk sāpīgs personisks stāsts.
Lauku ciemā, kurā bijām ienācēji un lauku skolā kurā gāju nebiju ieredzēta dēļ savas kautrīgā dabas, piedzīvoju stipru mobingu no klases biedriem, lai arī no dažiem biju labi ieredzēta un teicami mācījos. Taču tēva progresējošā psihiskā saslimšana un mātes kauns par to, īsti manu situāciju skolā neuzlaboja.
Mātei uz mirkli izdevās realizēt sevis nepiepildītu sapni par šūšanu, aizsūtīt mani pēc 8.klases uz Rīgu uz šūšanas skolu, kuru pabeidzu un praksi aizstāvēju, taču profesijā nestrādāju. Es protam vēlējos savādāku savas dzīves turpinājumu savā pusaudzībā, bet māte nolēma TĀ un tā arī bija. Tad nu arī es to vien spēju kā izpausties ar ekstravagantiem pašas šūtiem apģērbiem, ierodoties uz ciema zaļumballēm puišu, agrāko pāri darītāju, valdzināšanas nolūkos. Bet šie, maitas, nevaldzinājās, turējās pa gabalu un vīpsnāja. Toties kārdinājumā krita klasi augstāki džeki, tie kas uz ballīti bija ieradušies no tuvējās pilsētas un bija spējīgi vēl padejot pēc daudzajiem dūru raundiem ar vietējiem aiz kultūras nama.
Vai tas deva gandarījumu man , tajā laikā nē. Savas pretējā dzimuma valdzināšanas triādes turpināju izvērst galvas pilsētā, gandarījums bija. Tiesa īslaicīgs kā arīdzan pašas attiecības ar savaldzinātajiem.
Tā līdz galam sevī pieņēmusi šo laika periodu, kā savas pieaugšanas pakāpienu tikai pēc ilgāka laika nogriežņa. Klases biedri savaldzinājās, kad beidzot pēc 20 gadiem pēc skolas beigšanas ierados savā atkārtotā galvaspilsētnieces ekstravagantumā uz klases salidojumu. Visi bosiki bija manējie un klases biedrenes pirtiņā izvirpuļojām danču dančus līdz rīta gaismai. Atzīstoties agrīnās, skolas laika mīlestībās, atzīstoties pat to kas tai laikā sāpējis un galu galā pieņemot to, kas reiz bijis un piedodot saviem pāri darītājiem, kas reiz bija bērni, bet nu daži dziļi nelaimīgi un nodzērušies tipiņi.
Un arī par to nav gandarījuma, jo mani nespēj priecēt cita nelaime.
Un tad tā pamata un galvenā tēma ar ko varēšu turpināt darbu savā personīgā terapijā, pēc šīs filmas būs GANDARĪJUMS.
Es nenodedzināju ciemu pat ne savas domās, vedu savus bērnus vasarā rādīt skaisto muižas pili stāstot kurā telpā esmu mācījusies un kad bērni prasa kā bija, saku ka dažādi, gan priecīgi gan skumji brīži.
Un man IR GANDARĪJUMS ka tieši par šādu cilvēku esmu izaugusi un PIEŅEMŠANA.
Luīze un Ginta, vēl reiz PALDIES par šo un visām tapušajām epizodēm un tām kuras vēl taps.
Labdien, Ginta un Luīze! Ar interesi atkārtoti noskatījos filmu The Dressmaker. Interesanti, ka tagad skatoties daudzas lietas uztvēru savādāk. Visdrīzāk es pati esmu jau cita un Gintas komentāri uzliek citus akcentus. Iepriekš skatoties, baidījos par varoni un man arī likās, ka skaidrs, ka viņai visi uzbruks, jo viņa ir tik spilgta, arī rīkojas drosmīgi. Ka tā, pēc būtības, jau ir sodāma uzvedība. Man kaut kā sasaucās ar manām sajūtām, pēc filmas Transā (Trance, 2013, ar James McAvoy). Es biju pārsteigta, ka manī ir nosodījums, ka galvenā varone neieņem upura lomu, ka rīkojas, ka viņa atļaujas piedzīvot un atļaujas paņemt revanšu. Te man gribas pašai nedaudz iesmiet, lai nav tik skarbas atklāsmes par sevi un atzīt, ka filmu skatīšanās ir tiešām terapeitiska. Skatoties filmu Dressmaker, šoreiz daudz skaidrāk ieraudzīju to ļaunprātību, kas ir izdarīta pret Tilliju. Sākot ar mēru, kurš ir izmantojis viņas māti un kā var nojaust, centies pakļaut arī vēlāk. Tumšs noslēpums prasa splēpšanu no visām iesaistītajām pusēm. Kā pamazām atklājas katra ciema iedzīvotāja loma notikušajā. Arī tas, ka viņa drosmīgi jautā un noskaidro. Kaut kādā ziņā mani pārsteidz, tas, ka Tillija ir spēcīga, ar savu gribu un, ka vienalga ar viņu visi šie smagie notikumi notiek. Es nezinu, vai man būtu tik daudz drosmes. Tas par ko es cīnos pati ar sevi, ir atļaut sev būt tik spilgtai, cik esmu. Atļaut sev izpausties tādai, kāda esmu. Tur bija vēl viena epizode, kas mani aizķēra, ka aptieķnieks sitis savu sievu un ka viņš nedod pretsāpju zāles. Man nāk prātā grāmata, ko lasīju pirms kāda laika "Izkoptais ļaunums"(Evelīna Grava, Jānis Roze, 2013). Tā deva izpratni par paaudzēs mantotiem uzvedības modeļiem. Vēl pievienoju Luīzei filmu par tērpu darināšanu un modi "Neredzamais pavediens"(Phantom Thread, 2017, par 50 gadu Londonas modi). Filma vizuāli ir ļoti skaista un varoņu izvēlētā spēle mani reāli šokēja. Paldies, ar interesi katru nedēļu klausos jaunās epizodes un palaikam kaut ko atkārtoti. P.s. Ceru kādā brīdī saņemties drosmi un izvēlēties sapni, ko piedāvāt analīzei.
Paldies Jums abām par šo lielisko epizodi! Visas atziņas par uguni, simboliskie aspekti un īpaši savas pagātnes transformēšana. Tas viss ārkartīgi uzrunā. Paldies un lai TOP tik pat specinošas jaunas epizodes.
Sveikas Luīze un Ginta un visas klausītājus un klausītāji.
Šis stāsts/pasaka/filma uzrunāja līdz sirds dziļumiem, jo man ir līdzīgs taču ne tik krāšņs, bet tāpēc ne mazāk sāpīgs personisks stāsts.
Lauku ciemā, kurā bijām ienācēji un lauku skolā kurā gāju nebiju ieredzēta dēļ savas kautrīgā dabas, piedzīvoju stipru mobingu no klases biedriem, lai arī no dažiem biju labi ieredzēta un teicami mācījos. Taču tēva progresējošā psihiskā saslimšana un mātes kauns par to, īsti manu situāciju skolā neuzlaboja.
Mātei uz mirkli izdevās realizēt sevis nepiepildītu sapni par šūšanu, aizsūtīt mani pēc 8.klases uz Rīgu uz šūšanas skolu, kuru pabeidzu un praksi aizstāvēju, taču profesijā nestrādāju. Es protam vēlējos savādāku savas dzīves turpinājumu savā pusaudzībā, bet māte nolēma TĀ un tā arī bija. Tad nu arī es to vien spēju kā izpausties ar ekstravagantiem pašas šūtiem apģērbiem, ierodoties uz ciema zaļumballēm puišu, agrāko pāri darītāju, valdzināšanas nolūkos. Bet šie, maitas, nevaldzinājās, turējās pa gabalu un vīpsnāja. Toties kārdinājumā krita klasi augstāki džeki, tie kas uz ballīti bija ieradušies no tuvējās pilsētas un bija spējīgi vēl padejot pēc daudzajiem dūru raundiem ar vietējiem aiz kultūras nama.
Vai tas deva gandarījumu man , tajā laikā nē. Savas pretējā dzimuma valdzināšanas triādes turpināju izvērst galvas pilsētā, gandarījums bija. Tiesa īslaicīgs kā arīdzan pašas attiecības ar savaldzinātajiem.
Tā līdz galam sevī pieņēmusi šo laika periodu, kā savas pieaugšanas pakāpienu tikai pēc ilgāka laika nogriežņa. Klases biedri savaldzinājās, kad beidzot pēc 20 gadiem pēc skolas beigšanas ierados savā atkārtotā galvaspilsētnieces ekstravagantumā uz klases salidojumu. Visi bosiki bija manējie un klases biedrenes pirtiņā izvirpuļojām danču dančus līdz rīta gaismai. Atzīstoties agrīnās, skolas laika mīlestībās, atzīstoties pat to kas tai laikā sāpējis un galu galā pieņemot to, kas reiz bijis un piedodot saviem pāri darītājiem, kas reiz bija bērni, bet nu daži dziļi nelaimīgi un nodzērušies tipiņi.
Un arī par to nav gandarījuma, jo mani nespēj priecēt cita nelaime.
Un tad tā pamata un galvenā tēma ar ko varēšu turpināt darbu savā personīgā terapijā, pēc šīs filmas būs GANDARĪJUMS.
Es nenodedzināju ciemu pat ne savas domās, vedu savus bērnus vasarā rādīt skaisto muižas pili stāstot kurā telpā esmu mācījusies un kad bērni prasa kā bija, saku ka dažādi, gan priecīgi gan skumji brīži.
Un man IR GANDARĪJUMS ka tieši par šādu cilvēku esmu izaugusi un PIEŅEMŠANA.
Luīze un Ginta, vēl reiz PALDIES par šo un visām tapušajām epizodēm un tām kuras vēl taps.
Sirsnībā Solvita.
Labdien, Ginta un Luīze! Ar interesi atkārtoti noskatījos filmu The Dressmaker. Interesanti, ka tagad skatoties daudzas lietas uztvēru savādāk. Visdrīzāk es pati esmu jau cita un Gintas komentāri uzliek citus akcentus. Iepriekš skatoties, baidījos par varoni un man arī likās, ka skaidrs, ka viņai visi uzbruks, jo viņa ir tik spilgta, arī rīkojas drosmīgi. Ka tā, pēc būtības, jau ir sodāma uzvedība. Man kaut kā sasaucās ar manām sajūtām, pēc filmas Transā (Trance, 2013, ar James McAvoy). Es biju pārsteigta, ka manī ir nosodījums, ka galvenā varone neieņem upura lomu, ka rīkojas, ka viņa atļaujas piedzīvot un atļaujas paņemt revanšu. Te man gribas pašai nedaudz iesmiet, lai nav tik skarbas atklāsmes par sevi un atzīt, ka filmu skatīšanās ir tiešām terapeitiska. Skatoties filmu Dressmaker, šoreiz daudz skaidrāk ieraudzīju to ļaunprātību, kas ir izdarīta pret Tilliju. Sākot ar mēru, kurš ir izmantojis viņas māti un kā var nojaust, centies pakļaut arī vēlāk. Tumšs noslēpums prasa splēpšanu no visām iesaistītajām pusēm. Kā pamazām atklājas katra ciema iedzīvotāja loma notikušajā. Arī tas, ka viņa drosmīgi jautā un noskaidro. Kaut kādā ziņā mani pārsteidz, tas, ka Tillija ir spēcīga, ar savu gribu un, ka vienalga ar viņu visi šie smagie notikumi notiek. Es nezinu, vai man būtu tik daudz drosmes. Tas par ko es cīnos pati ar sevi, ir atļaut sev būt tik spilgtai, cik esmu. Atļaut sev izpausties tādai, kāda esmu. Tur bija vēl viena epizode, kas mani aizķēra, ka aptieķnieks sitis savu sievu un ka viņš nedod pretsāpju zāles. Man nāk prātā grāmata, ko lasīju pirms kāda laika "Izkoptais ļaunums"(Evelīna Grava, Jānis Roze, 2013). Tā deva izpratni par paaudzēs mantotiem uzvedības modeļiem. Vēl pievienoju Luīzei filmu par tērpu darināšanu un modi "Neredzamais pavediens"(Phantom Thread, 2017, par 50 gadu Londonas modi). Filma vizuāli ir ļoti skaista un varoņu izvēlētā spēle mani reāli šokēja. Paldies, ar interesi katru nedēļu klausos jaunās epizodes un palaikam kaut ko atkārtoti. P.s. Ceru kādā brīdī saņemties drosmi un izvēlēties sapni, ko piedāvāt analīzei.
Paldies Jums abām par šo lielisko epizodi! Visas atziņas par uguni, simboliskie aspekti un īpaši savas pagātnes transformēšana. Tas viss ārkartīgi uzrunā. Paldies un lai TOP tik pat specinošas jaunas epizodes.