Paldies par šo ieskatu! Casta Diva ļoti skaista! Noķeru līdzīgu domu, ka baletā bieži neiet kopā bilde, kaut arī man patīk gan mūzika, gan kustības kā tādas. Man šķiet, nereti horeogrāfija un izpildījums ir vāji, nevis pati par sevi kustība. Kaut gan nebiju redzējusi ārzemju baletus kvalitatīvā izpildījumā. Biju aizrāvusies ar Eifmana iestudējumiem, kur daudz emociju un modernizēta kustību estētika. Nezināju, ka operas ir tik traģiskas! Man par iemūrēšanu bija pat grūti te klausīties. Mūsdienu jaunatnei būtu labi piedāvāt operas ar konstruktīvākiem problēmu risinājumiem, man šķiet :)) Jo viņu vidū tāpat liels suicīdu u.c.problēmu klāsts. Man patika vienā dok.filmā uzdevums atšķirt kastrāta, sievietes un bērna audio ierakstu. Sievietes balss, manuprāt, bija visbagātākā un niansētākā. Bet te manas subjektīvas domas, ar kurām sagribējās padalīties :)
Paldies, ka padalījies. Manuprāt, mākslas burvība ir tieši tajā, ka mēs varam to uztvert subjektīvi un projicēt uz māksas darbu, to, kas aktuāls mūsu psihē; piedzīvot mākslinieku piedāvāto atšķirīgi, jo katrs no mums arī pasauli uztvert savdabīgi. Par traģisma attēlojumu mākslā un saistību ar suicidāliem riskiem dzīvē - diskutējams jautājums. Mani argument par tā nepieciešamību: svarīga jau katarse un emocionālais līdzpārdzīvojums mākslas darba uztveršanas laikā. Traģiski notikumi uz skatuves to veicina + klasiskais jautājums, kā dzīvi attainot - tās pilnībā vai tikai pozitīvos aspektus? Un galu galā - lielākoties jau māksla tomēr būtu uztverama simboliski :-)...
Nuuuuuuuu, Ginta un Luīze! Tik garšīgu un aizrautīgu sarunu sen neatceros savā pieredzē dzirdējusi. Esmu diezgan pamtatīgs operas “grinčs” un draudzējos tikai ar operas vieglāko galu - komiskajām operām un vēl pāris no nopietnās listes ar noteikumu, ka tajās ir dzīvelīgums, krāsainība un ilgums ietilpst 3 ar pusi stundās:). Balets vairāk atbilst manam iekšējam bērnam - “dejot līdzi” tilla svārciņiem uz skatuves. Jūsu saruna manī norezonēja tieši ar aizrautību, kādu es varu piedzīvot tad, kad dvēsele kaut kam atsaucas. Un tad es domāju - kā tas tā notiek, ka kādiem tēliem, skaņām, noskaņām, stāstiem dvēsele atsaucas un kādiem nemaz? Vienlaikus es piedzīvoju arī to, ka ir vajadzīgs kāds, kas pa jaunu taku mazliet pavada, lai aizrautība varbūt rastos. “Burbulī”, kurā es dzīvoju, nav neviena operas mīļa un zinātāja. Un te nu man pirmie soļi ir:) Kas zina, kur augusta ieteikumi mani vedīs, mans “grinčs” ir ieinteresēts. Paldies jums abām!
Paldies par šo ieskatu! Casta Diva ļoti skaista! Noķeru līdzīgu domu, ka baletā bieži neiet kopā bilde, kaut arī man patīk gan mūzika, gan kustības kā tādas. Man šķiet, nereti horeogrāfija un izpildījums ir vāji, nevis pati par sevi kustība. Kaut gan nebiju redzējusi ārzemju baletus kvalitatīvā izpildījumā. Biju aizrāvusies ar Eifmana iestudējumiem, kur daudz emociju un modernizēta kustību estētika. Nezināju, ka operas ir tik traģiskas! Man par iemūrēšanu bija pat grūti te klausīties. Mūsdienu jaunatnei būtu labi piedāvāt operas ar konstruktīvākiem problēmu risinājumiem, man šķiet :)) Jo viņu vidū tāpat liels suicīdu u.c.problēmu klāsts. Man patika vienā dok.filmā uzdevums atšķirt kastrāta, sievietes un bērna audio ierakstu. Sievietes balss, manuprāt, bija visbagātākā un niansētākā. Bet te manas subjektīvas domas, ar kurām sagribējās padalīties :)
Paldies, ka padalījies. Manuprāt, mākslas burvība ir tieši tajā, ka mēs varam to uztvert subjektīvi un projicēt uz māksas darbu, to, kas aktuāls mūsu psihē; piedzīvot mākslinieku piedāvāto atšķirīgi, jo katrs no mums arī pasauli uztvert savdabīgi. Par traģisma attēlojumu mākslā un saistību ar suicidāliem riskiem dzīvē - diskutējams jautājums. Mani argument par tā nepieciešamību: svarīga jau katarse un emocionālais līdzpārdzīvojums mākslas darba uztveršanas laikā. Traģiski notikumi uz skatuves to veicina + klasiskais jautājums, kā dzīvi attainot - tās pilnībā vai tikai pozitīvos aspektus? Un galu galā - lielākoties jau māksla tomēr būtu uztverama simboliski :-)...
Nuuuuuuuu, Ginta un Luīze! Tik garšīgu un aizrautīgu sarunu sen neatceros savā pieredzē dzirdējusi. Esmu diezgan pamtatīgs operas “grinčs” un draudzējos tikai ar operas vieglāko galu - komiskajām operām un vēl pāris no nopietnās listes ar noteikumu, ka tajās ir dzīvelīgums, krāsainība un ilgums ietilpst 3 ar pusi stundās:). Balets vairāk atbilst manam iekšējam bērnam - “dejot līdzi” tilla svārciņiem uz skatuves. Jūsu saruna manī norezonēja tieši ar aizrautību, kādu es varu piedzīvot tad, kad dvēsele kaut kam atsaucas. Un tad es domāju - kā tas tā notiek, ka kādiem tēliem, skaņām, noskaņām, stāstiem dvēsele atsaucas un kādiem nemaz? Vienlaikus es piedzīvoju arī to, ka ir vajadzīgs kāds, kas pa jaunu taku mazliet pavada, lai aizrautība varbūt rastos. “Burbulī”, kurā es dzīvoju, nav neviena operas mīļa un zinātāja. Un te nu man pirmie soļi ir:) Kas zina, kur augusta ieteikumi mani vedīs, mans “grinčs” ir ieinteresēts. Paldies jums abām!
Cerams, ka izdosies Tevi ievilināt nedaudz dziļāk šajā burvju mežā...