Šomēnes iesakām: Luīzes IR darbnīcu "Domāšanas kļūdas un mūsu irracionālā daba" un dokumentālo filmu "Wayne Shorter: Zero Gravity" (2023, Dorsay Alavi)
sirsnīgs, sirsnīgs paldies par atsaucību ieteikumam un ļaušanos tipoloģiskai provokācijai :) Ar patiesu interesi noklausījos epizodi divas reizes :) un šeit pavisam īsi centīšos atbildēt uz jautājumu, kāpc tieši šī filma...
Mani burtiski fascinē oriģināli, patiesi radoši cilvēki, kuri ienes pasaulē kaut ko pilnīgi jaunu. Kuri uzdrošinās būt, radīt un nemeklē ārēju apstiprinājumu savam darbam. Piemēram, pats K.G. Jungs un viņa profesionalā darbība. Jungs nepraktizēja "evidence based medicine" un katram savam apgalvojumam nemeklēja atsauci literatūrā, jo tas pēc definīcijas nav iespējams, ja tu radi kaut ko jaunu. Veins Šorters arī bija šāda līmeņa oriģināls radītājs tikai mūzikā... pārkāpjot zināmā robežas, esot "zero gravity" stāvoklī un caur savu darbu ļaujot arī pasaulei iepazīt kā viņš piedzīvo esību, kā komunicē ar realitāti.
Manuprāt filmas veidotājiem ir tīri labi izdevies parādīt (cik nu tas ir iespējams) Šortera iekšējās pasaules dziļumus un mums ļaut vismaz noprast tās kompleksitāti un neparastumu. Ar interesi klausījos diskusiju jūsu starpā par animācijas tipa iestarpinajumiem, vai tie palīdz vai traucē. Man personīgi tie palīdz un liekas gandrīz vai nepieciešami, jo izsit klasiskās uztveres ķeblīti zem kajām un sašķoba filmas loģisko plūdumu. Šādi iestarpinājumi priekš manis it kā simboliski ļauj pietuvoties otra cilvēka iekšējai pasaulei, subjektīvajam dzīves pārdzīvojumam, kurš ikdienā ir vēl daudz haotiskāks un plankumaināks.
Trešās sērijas gandrīz beigās, kur darbība risinās Veina mājās ar Grammy balvām un fejām pieblīvētiem plauktiem, intervētājs joko par fejām un to klātbūtni, savukārt Veins atjoko, ka neizslēdz gaismu naktī, lai redzētu, kad viņas sāks dejot... Pieklājīga, nevainīga jokošanās, bet es esmu pārliecināta, ka Veins Šorters patiešām redzēja tās fejas dejojam.
Ginta, Luīze,
sirsnīgs, sirsnīgs paldies par atsaucību ieteikumam un ļaušanos tipoloģiskai provokācijai :) Ar patiesu interesi noklausījos epizodi divas reizes :) un šeit pavisam īsi centīšos atbildēt uz jautājumu, kāpc tieši šī filma...
Mani burtiski fascinē oriģināli, patiesi radoši cilvēki, kuri ienes pasaulē kaut ko pilnīgi jaunu. Kuri uzdrošinās būt, radīt un nemeklē ārēju apstiprinājumu savam darbam. Piemēram, pats K.G. Jungs un viņa profesionalā darbība. Jungs nepraktizēja "evidence based medicine" un katram savam apgalvojumam nemeklēja atsauci literatūrā, jo tas pēc definīcijas nav iespējams, ja tu radi kaut ko jaunu. Veins Šorters arī bija šāda līmeņa oriģināls radītājs tikai mūzikā... pārkāpjot zināmā robežas, esot "zero gravity" stāvoklī un caur savu darbu ļaujot arī pasaulei iepazīt kā viņš piedzīvo esību, kā komunicē ar realitāti.
Manuprāt filmas veidotājiem ir tīri labi izdevies parādīt (cik nu tas ir iespējams) Šortera iekšējās pasaules dziļumus un mums ļaut vismaz noprast tās kompleksitāti un neparastumu. Ar interesi klausījos diskusiju jūsu starpā par animācijas tipa iestarpinajumiem, vai tie palīdz vai traucē. Man personīgi tie palīdz un liekas gandrīz vai nepieciešami, jo izsit klasiskās uztveres ķeblīti zem kajām un sašķoba filmas loģisko plūdumu. Šādi iestarpinājumi priekš manis it kā simboliski ļauj pietuvoties otra cilvēka iekšējai pasaulei, subjektīvajam dzīves pārdzīvojumam, kurš ikdienā ir vēl daudz haotiskāks un plankumaināks.
Trešās sērijas gandrīz beigās, kur darbība risinās Veina mājās ar Grammy balvām un fejām pieblīvētiem plauktiem, intervētājs joko par fejām un to klātbūtni, savukārt Veins atjoko, ka neizslēdz gaismu naktī, lai redzētu, kad viņas sāks dejot... Pieklājīga, nevainīga jokošanās, bet es esmu pārliecināta, ka Veins Šorters patiešām redzēja tās fejas dejojam.