Šodien atgriežamies pie pāru attiecību dinamikām, kā sarunas vadlīniju izmantojot Sue Johnson grāmatu "Turi mani cieši līdzās: Septiņas sarunas mīlestības pilnai dzīvei mūža garumā"
Ieva, tiek uzskatīts, ka šis potenciāls ir tieši tuvām attiecībām, ar ko parasti tiek saprastas attiecības ar vecākiem vai partneriem.
Jautājums, protams, nav par asinsradniecību vai legālajām attiecībām, bet gan par tuvību un to, kurš nodrošina šīs emocionālās vajadzības, par kurām runā Džonsone. Zinām taču, ka, piemēram, ir bērni, kuri izveido spēcīgāku piesaisti ar vecmāmiņi vai skolotāju nekā ar bioloģiskajiem vecākiem, taču tas mēdz notikt tad, kad bioloģiskie vecāki nav pieejami vai "uzticami" kā primārie aprūpētāji. Tāpāt arī citās vietās un laikos, kur laulība ir pārsvarā lietišķa transakcija, ir tikai saprotami, ka draudzības attiecības spēlē nozīmīgāku lomu cilvēku emocionālajā dzīvē. Kā jau Džonsone atzīmē grāmatas sākumā, Rietumu sabiedrībās pāris + bērni ir kļuvuši par sociālo un ekonomisko pamatvienību, no kuras tiek sagaidīta arī principā visu emocionālo vajadzību nodrošināšana.
Un tā apzinātības daļa arī ir sarežģīta, ne velti gan Džonsone, gan mēs par to runājam kā par smagu darbu: ir ļoti grūti izmainīt dekādēm ilgi atstrādātus, ļoti agrīnus un neapzinātus musturus!
No otras puses, der atcerēties, ka arī īsas tikšanās, neilgas attiecības, filmu vai grāmatu tēli, var atstāt paliekošu iespaidu un dot insaitu, ka citādi dzīvot ir iespējams. Tas, protams, nav ekvivalents tam iespaidam, ko uz mums atstāj tuvas un ilgtošas attiecības, taču viss, ar ko dzīvē sastopamies, veido to lielo gobelēnu, kas ir mūsu izpratne par to, kādi esam mēs, kāda ir pasaule un kādas ir mūsu iespējas tajā.
Paldies, Ginta un Luīze! Man ieinteresēja apzinātas piesaistes veidošana- tieši šī jautājuma dēļ noteikti lasīšu grāmatu.
Aizdomājos par teikto, ka attiecībās var dziedināties, vai tas attiecas uz visām attiecībām, piemēram, draudzību, darba attiecībām?
Ieva, tiek uzskatīts, ka šis potenciāls ir tieši tuvām attiecībām, ar ko parasti tiek saprastas attiecības ar vecākiem vai partneriem.
Jautājums, protams, nav par asinsradniecību vai legālajām attiecībām, bet gan par tuvību un to, kurš nodrošina šīs emocionālās vajadzības, par kurām runā Džonsone. Zinām taču, ka, piemēram, ir bērni, kuri izveido spēcīgāku piesaisti ar vecmāmiņi vai skolotāju nekā ar bioloģiskajiem vecākiem, taču tas mēdz notikt tad, kad bioloģiskie vecāki nav pieejami vai "uzticami" kā primārie aprūpētāji. Tāpāt arī citās vietās un laikos, kur laulība ir pārsvarā lietišķa transakcija, ir tikai saprotami, ka draudzības attiecības spēlē nozīmīgāku lomu cilvēku emocionālajā dzīvē. Kā jau Džonsone atzīmē grāmatas sākumā, Rietumu sabiedrībās pāris + bērni ir kļuvuši par sociālo un ekonomisko pamatvienību, no kuras tiek sagaidīta arī principā visu emocionālo vajadzību nodrošināšana.
Un tā apzinātības daļa arī ir sarežģīta, ne velti gan Džonsone, gan mēs par to runājam kā par smagu darbu: ir ļoti grūti izmainīt dekādēm ilgi atstrādātus, ļoti agrīnus un neapzinātus musturus!
No otras puses, der atcerēties, ka arī īsas tikšanās, neilgas attiecības, filmu vai grāmatu tēli, var atstāt paliekošu iespaidu un dot insaitu, ka citādi dzīvot ir iespējams. Tas, protams, nav ekvivalents tam iespaidam, ko uz mums atstāj tuvas un ilgtošas attiecības, taču viss, ar ko dzīvē sastopamies, veido to lielo gobelēnu, kas ir mūsu izpratne par to, kādi esam mēs, kāda ir pasaule un kādas ir mūsu iespējas tajā.