Šī bija epizode, pēc kuras kaut kā saskumu. Es arī esmu mamma, kurai meita jau 11 gadus (kopš 17 gadu vecuma) dzīvo atsevišķi. Saskumu par pēcgaršu, kas man palika pēc epizodes noklausīšanās: ka ir vai nu pareizās mammas, kas prot bērnu palaist, vai nu nepareizās “kas skraida pakaļ ar kotletīti”. Es noklausījos epizodi otrreiz, lai pārliecinātos, kā to dzirdu ar laika distanci. Tomēr tas pats:). Protams, protams - tas ir par mani, ne jau par epizodi. Un tomēr, man ļoti pietrūka niansētāks skatījums uz vecāku pieredzi. Es domāju par mammas duālajām vai pat n-šķautņainajām sajūtām - un man tādas ir. Man reizēm pietrūkst parunāšanās konkrētā “šeit un tagad brīdī” ar meitu kā pieaugušu jaunu sievieti un vēl jo projām manu meitu/bērnu, bet ir jāpaciešas, kad abas varēsim satikties (attālināti/klātienē). Man ļoti patīk “cept kotletītes”, kad viņas ģimene ciemojas pie mums. Es reizēm raizējos par to, kā viņai klājas un, kaut zinu, ka viss būs ok, tomēr raizējos. Man patīk nodot arī kādas paaudžu tradīcijas, man patīk kā omītei pildīt to daļu mazbērna dzīvē, kuru tikai vecvecāki var iedot. Man patīk būt mammai, kas aprūpē, kad meita pie manis vēršas kā pie mammas nevis otras pieaugušas sievietes. Un man patīk būt divām pieaugušām sievietēm mūsu pieaugušu cilvēku sarunās. Tik daudz nianšu!
Arī es devos 250km tālumā no mammas studēt un dzimtajā pusē vairs neatgriezos. Toreiz nebija pat iespēju ātri piezvanīt un parunāties. Es mācījos no savas mammas, kā palaist mani, kā tolerēt manas izvēles, kā justies kā mīlētam bērnam arī šobrīd (kad jau 50+), kā būt aprūpētai ar garšīgām pusdienām, kad ciemojos.
Visticamāk tas nav par “vai nu palaist bērnu, vai nu neļaut pieaugt caur pāraprūpi (stereotipiski - “kotletīti”), iespējams - tas ir par nianšu savienošanu, sajūtu šūpolēm un ko ar to darām kā mammas.
Šī bija epizode, pēc kuras kaut kā saskumu. Es arī esmu mamma, kurai meita jau 11 gadus (kopš 17 gadu vecuma) dzīvo atsevišķi. Saskumu par pēcgaršu, kas man palika pēc epizodes noklausīšanās: ka ir vai nu pareizās mammas, kas prot bērnu palaist, vai nu nepareizās “kas skraida pakaļ ar kotletīti”. Es noklausījos epizodi otrreiz, lai pārliecinātos, kā to dzirdu ar laika distanci. Tomēr tas pats:). Protams, protams - tas ir par mani, ne jau par epizodi. Un tomēr, man ļoti pietrūka niansētāks skatījums uz vecāku pieredzi. Es domāju par mammas duālajām vai pat n-šķautņainajām sajūtām - un man tādas ir. Man reizēm pietrūkst parunāšanās konkrētā “šeit un tagad brīdī” ar meitu kā pieaugušu jaunu sievieti un vēl jo projām manu meitu/bērnu, bet ir jāpaciešas, kad abas varēsim satikties (attālināti/klātienē). Man ļoti patīk “cept kotletītes”, kad viņas ģimene ciemojas pie mums. Es reizēm raizējos par to, kā viņai klājas un, kaut zinu, ka viss būs ok, tomēr raizējos. Man patīk nodot arī kādas paaudžu tradīcijas, man patīk kā omītei pildīt to daļu mazbērna dzīvē, kuru tikai vecvecāki var iedot. Man patīk būt mammai, kas aprūpē, kad meita pie manis vēršas kā pie mammas nevis otras pieaugušas sievietes. Un man patīk būt divām pieaugušām sievietēm mūsu pieaugušu cilvēku sarunās. Tik daudz nianšu!
Arī es devos 250km tālumā no mammas studēt un dzimtajā pusē vairs neatgriezos. Toreiz nebija pat iespēju ātri piezvanīt un parunāties. Es mācījos no savas mammas, kā palaist mani, kā tolerēt manas izvēles, kā justies kā mīlētam bērnam arī šobrīd (kad jau 50+), kā būt aprūpētai ar garšīgām pusdienām, kad ciemojos.
Visticamāk tas nav par “vai nu palaist bērnu, vai nu neļaut pieaugt caur pāraprūpi (stereotipiski - “kotletīti”), iespējams - tas ir par nianšu savienošanu, sajūtu šūpolēm un ko ar to darām kā mammas.