Paldies! Runājot par krīzēm, laikam ''pirmo apmācību'' izgāju 2009. gadā, kad sabruka visa mana pasaule. Toreiz visus procesus un sevi palīdzēja iepazīt un aptvert psihoorganiskā analīze. Gan studijas, gan indivisuālā terapija, gan mēģinājums pastrādāt šai jomā. Ko no tā krīzes perioda septiņu gadu garumā ieguvu? Nu jau kādu laiku, ļauju sev piedzīvot, iegremdēties, izdzīvot to, kas nāk. Un tikko ļaujos- tas ļoti ātri pāriet. Ir slikti-ļauju sev justies slikti un guļu uz nebēdu. Ir dusmas, ļauju sev izdusmoties, krāmējot malku vai rokot dārzu :). Ir prieks, priecājos no sirds un nolieku malā latviešu iemīļoto teicienu '' nesmejies - būs jāraud''. Un tā ar visu. Bet to varu izdarīt tikai un vienīgi pasakoties iepriekšējai krīzei, POA un pieredzei. Arī šajā krīzē izdzīvoju trauksmi. Tikai tagad tā ir apzināta. Kas šoreiz jauns, kas nebija kā toreiz? Pieaugušā bērna loma, esot blakus dien dienā. Pieaugušais bērns, kam jārūpējas par izbraucieniem uz ''bīstamo pasauli'' un bailes ''ka tik neatved to draņķi mājās'' . Jūtu, ka baidos no katra, kas veikalā pagriežas uz manu pusi un katra iepirkšanās ir baigā spriedze, jo manās mājās ir riska grupas seniori. Es labprāt paklausītos par pieaugušajiem bērniem.
Paldies, ka padalīijies ar savu pieredzi. Manuprāt, ir vajadzīgs noteikts briedums un sava veida drosme, lai izietu cauri visam, ko dzīve piedāvā "pie pilnas apziņas", adekvāti piedzīvojot savas reakcijas, jūtas, lai kādas tās būtu (pataloģiski neaizsargājoties no sava pārdzīvojuma un līdz ar to neizkropļojot realitāti). Par to liecina arī Tava spēja dalīties ar sāpīgo, kas ir bijis Tavā dzīvē.
Nākamajā sarunā es nedaudz pieskaršos tēmai "pieaugušie bērni", bet, protams, tā ir daudz plašāka un, iespējams, vēlāk tai vēl pievērsīsimies vairāk.
Paldies, Ginta! Es šūpojos sajūtās augšup un lejup. Vairāk gan augšup kā lejup. Bet tieši vakar bija lejup:). Šo audiovēstuli klausījos uzreiz pēc savas ikvakara meditācijas un sanāca tāds patiešām palīdzošs pagarinātais “sagrupēšanās” brīdis. Klausoties man veidojās “vizuālās bildes” par mazliet trauksmainu jautājumu uzdevēju ar bišķi smiekliņu, bišķi atsauci uz alkoholu (ticu, ka tieši tādi mēs esam diezgan lielā skaitā) un rāmo Gintu, kam ir skaidrojums. Sapratu, ka līdzīgas atbildes jau bija manī pašā, bet piemēram vakar tās bija pazudušas - sajutos traki vainīga, ka eju ārā staigāt, ka aizeju uz veikalu, ka aizbraucu pie mammas pēc lauku oliņām (un nepieskāros savai mammai, stāvējām pat pa 3m, pat kaķis ievēroja distanci:)), jo nu jau visur ir “kliedziens” Paliecmājās! (Ieskaitot uz mana telefona pat LMT to pievienojis operatora nosaukumam). Pēc audio noklausīšanās apjēdzu, ka neko aplamu un neatļautu nedaru. Tas dod mieru:).
Un Tu jautāji, kas vēl varētu būt pārrunājamās tēmas. Varbūt viena, kas man “apkārt grozās”: uz senioriem ir bijis milzīgs spiediens, ka - briesmas, briesmas - viņi ir jāizolē, jāsargā, nedrīkst viņiem tuvoties (tā droši vien arī vajag), tomēr - kā viņiem iedot kaut mazliet mieru, jo mèdiju un publisku runātāju vēstījums ir viņus stipri nobiedējis un viņi jūtas sabijušies un apjukuši (it īpaši tie, kam nākas strādāt, piem., veikalos, aptiekās).
Paldies, ka padalījies. Domāju, ka daudzi šajā laikā piedzīvo emocionālās "šūpoles" - katrs gan savas...
Tu raksti par savu vainas sajūtu - tā, iespējams, ir tēma, par kuru arī vajadzētu parunāt nedaudz vairāk, jo tā arī daudziem cilvēkiem aktualizējas un nav viegli nodalīt, cik tā ir neirotiskā vaina, cik reālā.
Piekrītu, ka senioriem ir vēl vairāk satraukuma, jo riska grupā viņi tiek definēti ļoti skaidri. Es esmu sastapusi arī ļoti dažādas reakcijas, bet pārsvarā gan optimistiskas un varonīgas. Iespējams, ka tas ir tikai virskārtā... Man šķiet, ka šajā kanālā es seniorus nesasniegšu :( , bet varbūt varam turpmāk padomāt un padiskutēt, kāda mūsu - pieaugušo bērnu - uzvedība varētu būt palīdzoša.
Tu teici, ka seniorus nesasniegsi - re ku viena ir!
Nu jau mēnesis aizskrējis šajā neparastajā režīmā.Varbūt izklausīsies neticami, bet tikai nupat man atradās tāds mierīgs brīdis piesēsties un pieslēgties Tavām sarunām...Pirmajās dienās diezgan daudz laika veltīju info iegūšanai gan par to, kas notiek Latvijā un citur, gan par līdz galam neizpētīto vīrusu, kur nāk aizvien jauna info.Un daudz laika aizgāja telefona sarunām - man zvanīja labi cilvēki, lai dzirdētu, kā mums klājas un man arī bija jāpiezvana ne vienam vien.
Ne vienu reizi vien atceros barikāžu laiku - arī tad mēs nezinājām, ko nesīs nākamā diena, reizēm - katrs nākamais brīdis.Pēc tam pārrunājām - mēs, sievietes, ģērbām skaistāko veļu, jo - ja nu...Tomēr toreiz bailes un trauksmi man palīdzēja mazināt aktīva darbība - atrašanās un darbošanās mediķu postenī Doma baznīcā, kopības sajūta ar daudziem apkārtējiem cilvēkiem.Tagad iztrūkst šīs pacilājošās kopības sajūtas, jo visi skatāmies - jā kur?Varam dažādi iztēloties nākotni, tomēr ...neviens nezina, kāda tā īstenībā būs.Un te nonāku pie tā, kas manī joprojām rada ja ne gluži trauksmi, tad raizes un arī skumjas - tas ir par meitu un mazmeitu.Man liekas, ka es diezgan mierīgi varētu pieņemt jebko, kas notiktu ar mums, vecīšiem, bet par meitenēm raizējos.Meita ir Oslo un tur ir samērā mierīgi viss, bet mazmeita Londonā - zaudētas jebkādas darba iespējas patlaban un pilnīgi nezināma nākotne.
Mēs regulāri tiekamies Zoom un tas tomēr palīdz, jo varam apmainīties ar kreņķu un raižu sainīšiem.
vecīšiem - mani un vīru - viss būtu puslīdz skaidrs - ir iespēja dzīvot izolācijā, vienlaikus jūtot labus cilvēkus blakus.
Tomēr pats galvenais, kas man radīja sākumā trauksmi, tagad skumjas
Māra! Prieks saņemt ziņu no Tevis :-). Paldies, ka padalījies. Manuprāt, Tu iezīmēji vēl kādu būtisku aspektu - ne tikai katrs cilvēks piedzīvo atšķirīgi, bet arī katra paaudze, jo vērtības, rūpes atšķiras. Žēl, ak Tavs teksts apraujas pusvārdā :-(, es labprāt dzirdētu turpinājumu...
Ļoti interesanti, jo secinu ka man trauksmi katru reizi palīdz mazināt kas cits. Reiz, zaudējot darbu, es metos aktīvā nūjošanā (12-15km katru dienu 3 mēnešu garumā), bet šobrīd pārvaru trauksmi apgūstot ko jaunu un konkrēti neirografiku - interesants zīmēšanas veids... Jā, esmu ekstraverts un man 16.marts - pirmā diena kad “apstājās” visas manas ārpasaulē vērstās aktivitātes, bija īstena sēru diena. Piedzīvoju dziļas skumjas, dusmas un apjukumu. Visvairāk laikam man palīdzēja šī sēru perioda izdzīvošana, kas ilga 3-4 dienas, atpazīšana un pieņemšana. PunkC.
Ļoti pozitīvi, ka Tu eksperimentē un katru reizi atrodi ko jaunu, kas palīdz. Tas man liek domāt, ka, neskatoties uz Tevis pieminēto ekstraversiju, Tu ieklausies sevī, dzirdi sevi un arī seko tam, ko sajūti. Tas ir ļoti būtiski.
Reakcijas, kuras Tu apraksti uz šībrīža situāciju, ir ļoti adekvātas, jo diemžēl šādam jūtu kokteilim (un varbūt vēl dažiem citiem pārdzīvojumiem) mums nākas iziet cauri, lai samierinātos un pieņemtu jebkuru situāciju, kuru mēs neizvēlamies, kas mūs sarūgtina un kuru mēs nespējam ietekmēt.
Savu jūtu un emocionālo reakciju fiksēšana mums palīdz labāk saprast savu reakciju uz apkārt notiekošo. Piemēram, neapmierinātība, aizkaitināmība un dusmas norāda, ka mēs neesam gatavi samierināties ar notiekošo un zināmā veidā mobilizējamies, lai protestētu un mainītu situāciju. Savukārt, skumjas un sēras ir veids, kas ved mūs uz pieņemšanu un samierināšanos.
Paldies! Runājot par krīzēm, laikam ''pirmo apmācību'' izgāju 2009. gadā, kad sabruka visa mana pasaule. Toreiz visus procesus un sevi palīdzēja iepazīt un aptvert psihoorganiskā analīze. Gan studijas, gan indivisuālā terapija, gan mēģinājums pastrādāt šai jomā. Ko no tā krīzes perioda septiņu gadu garumā ieguvu? Nu jau kādu laiku, ļauju sev piedzīvot, iegremdēties, izdzīvot to, kas nāk. Un tikko ļaujos- tas ļoti ātri pāriet. Ir slikti-ļauju sev justies slikti un guļu uz nebēdu. Ir dusmas, ļauju sev izdusmoties, krāmējot malku vai rokot dārzu :). Ir prieks, priecājos no sirds un nolieku malā latviešu iemīļoto teicienu '' nesmejies - būs jāraud''. Un tā ar visu. Bet to varu izdarīt tikai un vienīgi pasakoties iepriekšējai krīzei, POA un pieredzei. Arī šajā krīzē izdzīvoju trauksmi. Tikai tagad tā ir apzināta. Kas šoreiz jauns, kas nebija kā toreiz? Pieaugušā bērna loma, esot blakus dien dienā. Pieaugušais bērns, kam jārūpējas par izbraucieniem uz ''bīstamo pasauli'' un bailes ''ka tik neatved to draņķi mājās'' . Jūtu, ka baidos no katra, kas veikalā pagriežas uz manu pusi un katra iepirkšanās ir baigā spriedze, jo manās mājās ir riska grupas seniori. Es labprāt paklausītos par pieaugušajiem bērniem.
Sveika, Inita!
Paldies, ka padalīijies ar savu pieredzi. Manuprāt, ir vajadzīgs noteikts briedums un sava veida drosme, lai izietu cauri visam, ko dzīve piedāvā "pie pilnas apziņas", adekvāti piedzīvojot savas reakcijas, jūtas, lai kādas tās būtu (pataloģiski neaizsargājoties no sava pārdzīvojuma un līdz ar to neizkropļojot realitāti). Par to liecina arī Tava spēja dalīties ar sāpīgo, kas ir bijis Tavā dzīvē.
Nākamajā sarunā es nedaudz pieskaršos tēmai "pieaugušie bērni", bet, protams, tā ir daudz plašāka un, iespējams, vēlāk tai vēl pievērsīsimies vairāk.
Uz sadzirdēšanos!
Paldies, Ginta! Es šūpojos sajūtās augšup un lejup. Vairāk gan augšup kā lejup. Bet tieši vakar bija lejup:). Šo audiovēstuli klausījos uzreiz pēc savas ikvakara meditācijas un sanāca tāds patiešām palīdzošs pagarinātais “sagrupēšanās” brīdis. Klausoties man veidojās “vizuālās bildes” par mazliet trauksmainu jautājumu uzdevēju ar bišķi smiekliņu, bišķi atsauci uz alkoholu (ticu, ka tieši tādi mēs esam diezgan lielā skaitā) un rāmo Gintu, kam ir skaidrojums. Sapratu, ka līdzīgas atbildes jau bija manī pašā, bet piemēram vakar tās bija pazudušas - sajutos traki vainīga, ka eju ārā staigāt, ka aizeju uz veikalu, ka aizbraucu pie mammas pēc lauku oliņām (un nepieskāros savai mammai, stāvējām pat pa 3m, pat kaķis ievēroja distanci:)), jo nu jau visur ir “kliedziens” Paliecmājās! (Ieskaitot uz mana telefona pat LMT to pievienojis operatora nosaukumam). Pēc audio noklausīšanās apjēdzu, ka neko aplamu un neatļautu nedaru. Tas dod mieru:).
Un Tu jautāji, kas vēl varētu būt pārrunājamās tēmas. Varbūt viena, kas man “apkārt grozās”: uz senioriem ir bijis milzīgs spiediens, ka - briesmas, briesmas - viņi ir jāizolē, jāsargā, nedrīkst viņiem tuvoties (tā droši vien arī vajag), tomēr - kā viņiem iedot kaut mazliet mieru, jo mèdiju un publisku runātāju vēstījums ir viņus stipri nobiedējis un viņi jūtas sabijušies un apjukuši (it īpaši tie, kam nākas strādāt, piem., veikalos, aptiekās).
Paldies! Sandra
Sveika, Sandra!
Paldies, ka padalījies. Domāju, ka daudzi šajā laikā piedzīvo emocionālās "šūpoles" - katrs gan savas...
Tu raksti par savu vainas sajūtu - tā, iespējams, ir tēma, par kuru arī vajadzētu parunāt nedaudz vairāk, jo tā arī daudziem cilvēkiem aktualizējas un nav viegli nodalīt, cik tā ir neirotiskā vaina, cik reālā.
Piekrītu, ka senioriem ir vēl vairāk satraukuma, jo riska grupā viņi tiek definēti ļoti skaidri. Es esmu sastapusi arī ļoti dažādas reakcijas, bet pārsvarā gan optimistiskas un varonīgas. Iespējams, ka tas ir tikai virskārtā... Man šķiet, ka šajā kanālā es seniorus nesasniegšu :( , bet varbūt varam turpmāk padomāt un padiskutēt, kāda mūsu - pieaugušo bērnu - uzvedība varētu būt palīdzoša.
Sveika, Ginta!
Tu teici, ka seniorus nesasniegsi - re ku viena ir!
Nu jau mēnesis aizskrējis šajā neparastajā režīmā.Varbūt izklausīsies neticami, bet tikai nupat man atradās tāds mierīgs brīdis piesēsties un pieslēgties Tavām sarunām...Pirmajās dienās diezgan daudz laika veltīju info iegūšanai gan par to, kas notiek Latvijā un citur, gan par līdz galam neizpētīto vīrusu, kur nāk aizvien jauna info.Un daudz laika aizgāja telefona sarunām - man zvanīja labi cilvēki, lai dzirdētu, kā mums klājas un man arī bija jāpiezvana ne vienam vien.
Ne vienu reizi vien atceros barikāžu laiku - arī tad mēs nezinājām, ko nesīs nākamā diena, reizēm - katrs nākamais brīdis.Pēc tam pārrunājām - mēs, sievietes, ģērbām skaistāko veļu, jo - ja nu...Tomēr toreiz bailes un trauksmi man palīdzēja mazināt aktīva darbība - atrašanās un darbošanās mediķu postenī Doma baznīcā, kopības sajūta ar daudziem apkārtējiem cilvēkiem.Tagad iztrūkst šīs pacilājošās kopības sajūtas, jo visi skatāmies - jā kur?Varam dažādi iztēloties nākotni, tomēr ...neviens nezina, kāda tā īstenībā būs.Un te nonāku pie tā, kas manī joprojām rada ja ne gluži trauksmi, tad raizes un arī skumjas - tas ir par meitu un mazmeitu.Man liekas, ka es diezgan mierīgi varētu pieņemt jebko, kas notiktu ar mums, vecīšiem, bet par meitenēm raizējos.Meita ir Oslo un tur ir samērā mierīgi viss, bet mazmeita Londonā - zaudētas jebkādas darba iespējas patlaban un pilnīgi nezināma nākotne.
Mēs regulāri tiekamies Zoom un tas tomēr palīdz, jo varam apmainīties ar kreņķu un raižu sainīšiem.
vecīšiem - mani un vīru - viss būtu puslīdz skaidrs - ir iespēja dzīvot izolācijā, vienlaikus jūtot labus cilvēkus blakus.
Tomēr pats galvenais, kas man radīja sākumā trauksmi, tagad skumjas
Māra! Prieks saņemt ziņu no Tevis :-). Paldies, ka padalījies. Manuprāt, Tu iezīmēji vēl kādu būtisku aspektu - ne tikai katrs cilvēks piedzīvo atšķirīgi, bet arī katra paaudze, jo vērtības, rūpes atšķiras. Žēl, ak Tavs teksts apraujas pusvārdā :-(, es labprāt dzirdētu turpinājumu...
Ļoti interesanti, jo secinu ka man trauksmi katru reizi palīdz mazināt kas cits. Reiz, zaudējot darbu, es metos aktīvā nūjošanā (12-15km katru dienu 3 mēnešu garumā), bet šobrīd pārvaru trauksmi apgūstot ko jaunu un konkrēti neirografiku - interesants zīmēšanas veids... Jā, esmu ekstraverts un man 16.marts - pirmā diena kad “apstājās” visas manas ārpasaulē vērstās aktivitātes, bija īstena sēru diena. Piedzīvoju dziļas skumjas, dusmas un apjukumu. Visvairāk laikam man palīdzēja šī sēru perioda izdzīvošana, kas ilga 3-4 dienas, atpazīšana un pieņemšana. PunkC.
Sveika, Solvita!
Ļoti pozitīvi, ka Tu eksperimentē un katru reizi atrodi ko jaunu, kas palīdz. Tas man liek domāt, ka, neskatoties uz Tevis pieminēto ekstraversiju, Tu ieklausies sevī, dzirdi sevi un arī seko tam, ko sajūti. Tas ir ļoti būtiski.
Reakcijas, kuras Tu apraksti uz šībrīža situāciju, ir ļoti adekvātas, jo diemžēl šādam jūtu kokteilim (un varbūt vēl dažiem citiem pārdzīvojumiem) mums nākas iziet cauri, lai samierinātos un pieņemtu jebkuru situāciju, kuru mēs neizvēlamies, kas mūs sarūgtina un kuru mēs nespējam ietekmēt.
Savu jūtu un emocionālo reakciju fiksēšana mums palīdz labāk saprast savu reakciju uz apkārt notiekošo. Piemēram, neapmierinātība, aizkaitināmība un dusmas norāda, ka mēs neesam gatavi samierināties ar notiekošo un zināmā veidā mobilizējamies, lai protestētu un mainītu situāciju. Savukārt, skumjas un sēras ir veids, kas ved mūs uz pieņemšanu un samierināšanos.