Dārgie draugi, Te nu mēs esam, karantīnā un apspriežot to, kas šajās dienās notiek mūsu galvās… Trauksme vai mieriņš? Apātija vai vēlme nepārtraukti rosīties? Mēģinam sevi nomierināt aizmirstoties romānos vai arī regulāri aktualizējot ziņu portālus? Kāpēc liekas, ka dažiem vispār vienalga par notiekošo un citiem ir sabrukusi visa iekšējā pasaule? Un ko varam darīt - mājas apstākļos - lai mazinātu šo iekšējo spriedzi?
Paldies! Runājot par krīzēm, laikam ''pirmo apmācību'' izgāju 2009. gadā, kad sabruka visa mana pasaule. Toreiz visus procesus un sevi palīdzēja iepazīt un aptvert psihoorganiskā analīze. Gan studijas, gan indivisuālā terapija, gan mēģinājums pastrādāt šai jomā. Ko no tā krīzes perioda septiņu gadu garumā ieguvu? Nu jau kādu laiku, ļauju sev piedzīvot, iegremdēties, izdzīvot to, kas nāk. Un tikko ļaujos- tas ļoti ātri pāriet. Ir slikti-ļauju sev justies slikti un guļu uz nebēdu. Ir dusmas, ļauju sev izdusmoties, krāmējot malku vai rokot dārzu :). Ir prieks, priecājos no sirds un nolieku malā latviešu iemīļoto teicienu '' nesmejies - būs jāraud''. Un tā ar visu. Bet to varu izdarīt tikai un vienīgi pasakoties iepriekšējai krīzei, POA un pieredzei. Arī šajā krīzē izdzīvoju trauksmi. Tikai tagad tā ir apzināta. Kas šoreiz jauns, kas nebija kā toreiz? Pieaugušā bērna loma, esot blakus dien dienā. Pieaugušais bērns, kam jārūpējas par izbraucieniem uz ''bīstamo pasauli'' un bailes ''ka tik neatved to draņķi mājās'' . Jūtu, ka baidos no katra, kas veikalā pagriežas uz manu pusi un katra iepirkšanās ir baigā spriedze, jo manās mājās ir riska grupas seniori. Es labprāt paklausītos par pieaugušajiem bērniem.
Paldies, Ginta! Es šūpojos sajūtās augšup un lejup. Vairāk gan augšup kā lejup. Bet tieši vakar bija lejup:). Šo audiovēstuli klausījos uzreiz pēc savas ikvakara meditācijas un sanāca tāds patiešām palīdzošs pagarinātais “sagrupēšanās” brīdis. Klausoties man veidojās “vizuālās bildes” par mazliet trauksmainu jautājumu uzdevēju ar bišķi smiekliņu, bišķi atsauci uz alkoholu (ticu, ka tieši tādi mēs esam diezgan lielā skaitā) un rāmo Gintu, kam ir skaidrojums. Sapratu, ka līdzīgas atbildes jau bija manī pašā, bet piemēram vakar tās bija pazudušas - sajutos traki vainīga, ka eju ārā staigāt, ka aizeju uz veikalu, ka aizbraucu pie mammas pēc lauku oliņām (un nepieskāros savai mammai, stāvējām pat pa 3m, pat kaķis ievēroja distanci:)), jo nu jau visur ir “kliedziens” Paliecmājās! (Ieskaitot uz mana telefona pat LMT to pievienojis operatora nosaukumam). Pēc audio noklausīšanās apjēdzu, ka neko aplamu un neatļautu nedaru. Tas dod mieru:).
Un Tu jautāji, kas vēl varētu būt pārrunājamās tēmas. Varbūt viena, kas man “apkārt grozās”: uz senioriem ir bijis milzīgs spiediens, ka - briesmas, briesmas - viņi ir jāizolē, jāsargā, nedrīkst viņiem tuvoties (tā droši vien arī vajag), tomēr - kā viņiem iedot kaut mazliet mieru, jo mèdiju un publisku runātāju vēstījums ir viņus stipri nobiedējis un viņi jūtas sabijušies un apjukuši (it īpaši tie, kam nākas strādāt, piem., veikalos, aptiekās).
Ļoti interesanti, jo secinu ka man trauksmi katru reizi palīdz mazināt kas cits. Reiz, zaudējot darbu, es metos aktīvā nūjošanā (12-15km katru dienu 3 mēnešu garumā), bet šobrīd pārvaru trauksmi apgūstot ko jaunu un konkrēti neirografiku - interesants zīmēšanas veids... Jā, esmu ekstraverts un man 16.marts - pirmā diena kad “apstājās” visas manas ārpasaulē vērstās aktivitātes, bija īstena sēru diena. Piedzīvoju dziļas skumjas, dusmas un apjukumu. Visvairāk laikam man palīdzēja šī sēru perioda izdzīvošana, kas ilga 3-4 dienas, atpazīšana un pieņemšana. PunkC.
Paldies! Runājot par krīzēm, laikam ''pirmo apmācību'' izgāju 2009. gadā, kad sabruka visa mana pasaule. Toreiz visus procesus un sevi palīdzēja iepazīt un aptvert psihoorganiskā analīze. Gan studijas, gan indivisuālā terapija, gan mēģinājums pastrādāt šai jomā. Ko no tā krīzes perioda septiņu gadu garumā ieguvu? Nu jau kādu laiku, ļauju sev piedzīvot, iegremdēties, izdzīvot to, kas nāk. Un tikko ļaujos- tas ļoti ātri pāriet. Ir slikti-ļauju sev justies slikti un guļu uz nebēdu. Ir dusmas, ļauju sev izdusmoties, krāmējot malku vai rokot dārzu :). Ir prieks, priecājos no sirds un nolieku malā latviešu iemīļoto teicienu '' nesmejies - būs jāraud''. Un tā ar visu. Bet to varu izdarīt tikai un vienīgi pasakoties iepriekšējai krīzei, POA un pieredzei. Arī šajā krīzē izdzīvoju trauksmi. Tikai tagad tā ir apzināta. Kas šoreiz jauns, kas nebija kā toreiz? Pieaugušā bērna loma, esot blakus dien dienā. Pieaugušais bērns, kam jārūpējas par izbraucieniem uz ''bīstamo pasauli'' un bailes ''ka tik neatved to draņķi mājās'' . Jūtu, ka baidos no katra, kas veikalā pagriežas uz manu pusi un katra iepirkšanās ir baigā spriedze, jo manās mājās ir riska grupas seniori. Es labprāt paklausītos par pieaugušajiem bērniem.
Paldies, Ginta! Es šūpojos sajūtās augšup un lejup. Vairāk gan augšup kā lejup. Bet tieši vakar bija lejup:). Šo audiovēstuli klausījos uzreiz pēc savas ikvakara meditācijas un sanāca tāds patiešām palīdzošs pagarinātais “sagrupēšanās” brīdis. Klausoties man veidojās “vizuālās bildes” par mazliet trauksmainu jautājumu uzdevēju ar bišķi smiekliņu, bišķi atsauci uz alkoholu (ticu, ka tieši tādi mēs esam diezgan lielā skaitā) un rāmo Gintu, kam ir skaidrojums. Sapratu, ka līdzīgas atbildes jau bija manī pašā, bet piemēram vakar tās bija pazudušas - sajutos traki vainīga, ka eju ārā staigāt, ka aizeju uz veikalu, ka aizbraucu pie mammas pēc lauku oliņām (un nepieskāros savai mammai, stāvējām pat pa 3m, pat kaķis ievēroja distanci:)), jo nu jau visur ir “kliedziens” Paliecmājās! (Ieskaitot uz mana telefona pat LMT to pievienojis operatora nosaukumam). Pēc audio noklausīšanās apjēdzu, ka neko aplamu un neatļautu nedaru. Tas dod mieru:).
Un Tu jautāji, kas vēl varētu būt pārrunājamās tēmas. Varbūt viena, kas man “apkārt grozās”: uz senioriem ir bijis milzīgs spiediens, ka - briesmas, briesmas - viņi ir jāizolē, jāsargā, nedrīkst viņiem tuvoties (tā droši vien arī vajag), tomēr - kā viņiem iedot kaut mazliet mieru, jo mèdiju un publisku runātāju vēstījums ir viņus stipri nobiedējis un viņi jūtas sabijušies un apjukuši (it īpaši tie, kam nākas strādāt, piem., veikalos, aptiekās).
Paldies! Sandra
Ļoti interesanti, jo secinu ka man trauksmi katru reizi palīdz mazināt kas cits. Reiz, zaudējot darbu, es metos aktīvā nūjošanā (12-15km katru dienu 3 mēnešu garumā), bet šobrīd pārvaru trauksmi apgūstot ko jaunu un konkrēti neirografiku - interesants zīmēšanas veids... Jā, esmu ekstraverts un man 16.marts - pirmā diena kad “apstājās” visas manas ārpasaulē vērstās aktivitātes, bija īstena sēru diena. Piedzīvoju dziļas skumjas, dusmas un apjukumu. Visvairāk laikam man palīdzēja šī sēru perioda izdzīvošana, kas ilga 3-4 dienas, atpazīšana un pieņemšana. PunkC.