Vispirms paldies par ideju aizdomāties, kas ir pretstats perfekcionismam.... Biju pārsteigta, ka man pirmais vārds, kas ienāca prāta, bija - BRĪVĪBA! Mani perfekcionisms saslēdz kā cietumnieci, esmu sava paša prāta gūstekne, kas nozīmē, ka ar sargsuņa prāta palīdzību no šī ieslodzījuma nevar izkļūt! Ceļš uz brīvību ved caur dziļākiem apziņas slāņiem. Un nereti ir nepieciešams palīgs, pavadonis vai vismaz skats no malas. Es jau ilgaku laiku lūkojos uz tiem internetā nopērkamajiem gredzeniem ar uzrakstu I am enough. https://www.amazon.com/Sterling-Silver-Enough-Adjustable-Rings/dp/B08GFF5T8W?th=1 Varbūt tiešām jānopērk? :-) Fantastiski, ka šo epizodi var klausīties visi. Esmu jau ar vairākām draudzenēm padalījusies. Viens jautājums - ja nav ne Spotify (kas ir retums, bet man ir viena tāda perfekta draudzene), ne Apple Podcasts, vai ir trešais variants, kur bezmaksas audiovēstules klausīties? Nu tā, lai būtu perfekti :-) Bet, ja nopietni - liels paldies jums, meitenes, par to, ko dariet! Tas ir miljons!
Ginta un Luīze, paldies Jums par šo epizodi. Par perfekcionismu no manas pašas dzīves visvairāk nāk prātā mācība, ko es saņēmu no savas klavierskolotājas. Reiz privātstundā skolotāja dalījās priekā par kādu no saviem skolniekiem, parādot man video ierakstā, kā puisis spēlē skaņdarbu. Noskatoties to es atzinu - šim skolniekam skan tik brīnišķīgi, viegli, izjusti, skaisti - viņam sanāk tik ļoti labi! Skolotāja man saka: "Jā, bet viņš tajā posmā vismaz divās vietās nokļūdījās notīs un, vai Tu to manīji? Viņš vienkārši spēlēja tālāk. Ar Tu varētu tā spēlēt, ja Tu nebaidītos kļūdīties un nepārtraukti necenstos izlabot savas kļūdas. Labojot kļūdas neskan mūzika, mūzika skan tad, kad Tu tai ļaujies."
Šī bija atslēga kam ļoti dziļam manī, pēc viņas teikā es izplūdu asarās, jo tiešām, es vēlējos vienmēr nospēlēt visas notis tehniski pareizi, nepiedevu sev nevienu aizķeršanos, nepriecājos par to, ko varu izdarīt, vienmēr ar bažām gaidīju to vietu, kur jau iepriekš zināju, ka atkal sapīšos. Spītīgi skaņdarba vidū laboju nepareizās notis, izspēlējot tās pareizi un tādejādi pilnīgi nojaucot mūzikas radīto plūdumu.
Pēc šīs epizodes man izdevās izmainīt savu attieksmi pret klavierspēli. Pēc vietas, kur sapinos, gāju tālāk, spēlēju uz priekšu un tiešām - mūzika skan aizvien dzīvāk. Līdzību par ļaušanos mūzikā pārnesu plašākā kontekstā savā dzīvē - kad pieļauju kādas muļķības vai sāku sevi šaustīt par neveiksmēm, es sev atgādinu - tas nekas, ļauj skanēt mūzikai :) Man šī pieredze bija dziedinoša, tāpēc vēlējos tajā padalīties. Mīļš paldies.
Es vēl līdz galam nesaprotu, kā sadzīvot ar neperfekto mākslā, jo dzīvē man izdodās jau labāk. Māksla ir daudz prasīgāka. Tur arī savi likumi, kuros jāierakstās, bet bieži nesanāk. Mākslā pat aiz neperfektuma slēpjas meistarīgi izkoptas prasmes. Bet Rudītes aprakstītais piemērs ir terapeitisks, paldies!
Jā, piekrītu - ar radīšanu, īpaši, ja domā par to kā mākslu - ir dikti sarežģīti... Man pašai zīmēšanā un cita veida radīšanā palīdz, ja es nedomāju par to kā mākslu - tas man uzliktu tik daudz lielāku slogu, es arī nepretendēju 😉. Vairāk meklēju atbilstību, lai radītais saskan ar manu iekšējo redzējumu, sajūtu, bet, protams, citu atgriezeniskā saite arī ir svarīga.
Vispirms paldies par ideju aizdomāties, kas ir pretstats perfekcionismam.... Biju pārsteigta, ka man pirmais vārds, kas ienāca prāta, bija - BRĪVĪBA! Mani perfekcionisms saslēdz kā cietumnieci, esmu sava paša prāta gūstekne, kas nozīmē, ka ar sargsuņa prāta palīdzību no šī ieslodzījuma nevar izkļūt! Ceļš uz brīvību ved caur dziļākiem apziņas slāņiem. Un nereti ir nepieciešams palīgs, pavadonis vai vismaz skats no malas. Es jau ilgaku laiku lūkojos uz tiem internetā nopērkamajiem gredzeniem ar uzrakstu I am enough. https://www.amazon.com/Sterling-Silver-Enough-Adjustable-Rings/dp/B08GFF5T8W?th=1 Varbūt tiešām jānopērk? :-) Fantastiski, ka šo epizodi var klausīties visi. Esmu jau ar vairākām draudzenēm padalījusies. Viens jautājums - ja nav ne Spotify (kas ir retums, bet man ir viena tāda perfekta draudzene), ne Apple Podcasts, vai ir trešais variants, kur bezmaksas audiovēstules klausīties? Nu tā, lai būtu perfekti :-) Bet, ja nopietni - liels paldies jums, meitenes, par to, ko dariet! Tas ir miljons!
Paldies par Tavu brīvību ☺️!
Ginta un Luīze, paldies Jums par šo epizodi. Par perfekcionismu no manas pašas dzīves visvairāk nāk prātā mācība, ko es saņēmu no savas klavierskolotājas. Reiz privātstundā skolotāja dalījās priekā par kādu no saviem skolniekiem, parādot man video ierakstā, kā puisis spēlē skaņdarbu. Noskatoties to es atzinu - šim skolniekam skan tik brīnišķīgi, viegli, izjusti, skaisti - viņam sanāk tik ļoti labi! Skolotāja man saka: "Jā, bet viņš tajā posmā vismaz divās vietās nokļūdījās notīs un, vai Tu to manīji? Viņš vienkārši spēlēja tālāk. Ar Tu varētu tā spēlēt, ja Tu nebaidītos kļūdīties un nepārtraukti necenstos izlabot savas kļūdas. Labojot kļūdas neskan mūzika, mūzika skan tad, kad Tu tai ļaujies."
Šī bija atslēga kam ļoti dziļam manī, pēc viņas teikā es izplūdu asarās, jo tiešām, es vēlējos vienmēr nospēlēt visas notis tehniski pareizi, nepiedevu sev nevienu aizķeršanos, nepriecājos par to, ko varu izdarīt, vienmēr ar bažām gaidīju to vietu, kur jau iepriekš zināju, ka atkal sapīšos. Spītīgi skaņdarba vidū laboju nepareizās notis, izspēlējot tās pareizi un tādejādi pilnīgi nojaucot mūzikas radīto plūdumu.
Pēc šīs epizodes man izdevās izmainīt savu attieksmi pret klavierspēli. Pēc vietas, kur sapinos, gāju tālāk, spēlēju uz priekšu un tiešām - mūzika skan aizvien dzīvāk. Līdzību par ļaušanos mūzikā pārnesu plašākā kontekstā savā dzīvē - kad pieļauju kādas muļķības vai sāku sevi šaustīt par neveiksmēm, es sev atgādinu - tas nekas, ļauj skanēt mūzikai :) Man šī pieredze bija dziedinoša, tāpēc vēlējos tajā padalīties. Mīļš paldies.
Rudīte! Paldies, ka padalījies ar savu pieredzi 🤗. Patiešām, labs piemērs, un, manuprāt, var teikt, ka perfekcionisms nogalina dzīvīgumu...
Es vēl līdz galam nesaprotu, kā sadzīvot ar neperfekto mākslā, jo dzīvē man izdodās jau labāk. Māksla ir daudz prasīgāka. Tur arī savi likumi, kuros jāierakstās, bet bieži nesanāk. Mākslā pat aiz neperfektuma slēpjas meistarīgi izkoptas prasmes. Bet Rudītes aprakstītais piemērs ir terapeitisks, paldies!
Jā, piekrītu - ar radīšanu, īpaši, ja domā par to kā mākslu - ir dikti sarežģīti... Man pašai zīmēšanā un cita veida radīšanā palīdz, ja es nedomāju par to kā mākslu - tas man uzliktu tik daudz lielāku slogu, es arī nepretendēju 😉. Vairāk meklēju atbilstību, lai radītais saskan ar manu iekšējo redzējumu, sajūtu, bet, protams, citu atgriezeniskā saite arī ir svarīga.
Paldies! Šis labs attieksmes veids-nepretendēt. Es to aizņemšos! :)